Malnutrīcija

Autors: Anna Augule, uztura speciāliste, LDUSA valdes locekle
 
Dzīvā organismā pastāv līdzsvars starp barības vielu un enerģijas piegādi un to nepieciešamību un izmantošanu organismā. Pasaules Veselības organizācija malnutrīciju raksturo kā šī līdzsvara izzušanu. Malnutrīcija ir vispārīgs termins, kas attiecas uz veselības stāvokli, ko izraisa nepietiekams vai nepareizi izvēlēts uzturs. Uzturvielu nepietiekamība vai pat deficīts var radīt nevēlamu ietekmi uz audu metabolismu, organisma funkcijām un klīnisko iznākumu.
 
Sastopamība
Bieži izskan viedoklis, ka malnutrīcija ir sastopama tikai jaunattīstības valstīs, kur cilvēki cieš no nepietiekama uztura un bada. Taču riskam pakļautas arī citas cilvēku grupas – veci cilvēki; cilvēki ar ēšanas traucējumiem; hroniski alkoholiķi; pacienti ar neiroloģiskām saslimšanām (piemēram, demenci); pacienti ar saslimšanām, kas var ietekmēt metabolismu (piemēram, hroniskas infekciju slimības, audzēji).
 
Malnutrīcijas rašanās cēloņi
Visbiežāk malnutrīciju izraisa nepietiekama uzturvielu uzņemšana pārtikas trūkuma vai ēstgribas zuduma dēļ.
 
Pārtikas trūkums saistāms ar:
- sociāliem apstākļiem, sliktu pārtikas higiēnu,
- atrašanos pansionātos vai slimnīcās.
 
Ēstgribas zuduma cēloņi: 
- patofizioloģiskas pārmaiņas (piemēram, košļāšanas un rīšanas grūtības),
- psiholoģiskas pārmaiņas (piemēram, trauksme, depresija)
- slikta dūša un vemšana, kas bieži sastopamas gadījumos, ja ārstēšanā tiek lietotas noteiktas terapijas metodes (piemēram, ķīmijterapija vai staru terapija).
 
 
Malnutrīcijas cēloņi  veciem cilvēkiem
Malnutrīcijas risks veciem cilvēkiem visbiežāk saistāms gan ar nepietiekamu uztura uzņemšanu un vienveidīgu pārtikas produktu izvēli, gan arī ar medikamentu lietošanu un psihisko stāvokli. Ap 60 gadu vecumu novērojamas garšas un smaržas izmaiņas, kā rezultātā uzņemamā pārtika zaudē savu pievilcību. Mēles garšas receptori sliktāk atšķir saldas un sāļas vielas. Ar vecumu samazinās siekalu dziedzeru aktivitāte, kas var radīt grūtības veidot kumosu un to norīt. Kuņģa un zarnu trakta darbības aktivitāte samazinās, un izmainās uzturvielu uzsūkšanās iespējas. Iespējams dzelzs, folskābes, kalcija, B12 vitamīna deficīts.
 
Malnutrīcijas klasifikācija:
Malnutrīciju iespējams klasificēt pēc ķermeņa masas zuduma:
viegla malnutrīcija – saglabāti 85–90% no sākotnējā svara (svara zudums 10–15%);
mērena malnutrīcija – saglabāti 75–84% no sākotnējā svara (svara zudums 16–25%);
smaga malnutrīcija – saglabāti <74% no sākotnējā svara (svara zudums >26%).
Klīniskās pazīmes, kas raksturīgas malnutrīcijai:
svara zudums un kaheksija;
samazināta muskuļu un zemādas audu masa (visbiežāk novērojama uz kājām, rokām, sēžamvietas, sejas);
tūskas;
mutes dobuma izmaiņas (sarkanas, pietūkušas lūpas un smaganas);
muskuļu sāpes un krampji;
ādas pārmaiņas (sausa, pietūkusi, bāla, brūču gadījumos slikti dzīst);
matu pārmaiņas (sausi, zaudējuši krāsu).
 
 
 
Izmantotā literatūra:
1. Katsilambros, N., Dimosthenopoulos, Ch., Kontogianni, M., Manglara, E., Poulia, K. Clinical Nutrition in Practice. West Sussex: John Wiley & Sons, 2010. 222 p.
2.  Smolin, A.L., Grocvenor, B.M. Nutrition: Science & Applications. 2nd Edition. Danvers: John Wiley & Sons, 2010. 785 p.
3.  Thompson, L.J., Manore, M.M., Vaughan, A.L. The Science of Nutrition. 2nd Edition. San Francisco: Pearson Education, 2011. 753 p.